| Super User

Kā kuģi orientējās pirms GPS?

Kā kuģi orientējās pirms GPS?

Kuģu transports dažādu preču pārvadāšanai un tirdzniecībai ir ticis izmantots jau ļoti sen.

Mūsdienās, kuģiem orientēties palīdz dažādas sistēmas un GPS, bet kā īsti senie un ne tik senie kuģotāji spēja sasniegt savus galamērķus bez šīm tehnoloģijām? 

Kā vikingi to darīja? Pastāv uzskats, ka vikingi spēja orientēties Norvēģijas un Grenlandes platumos izmantojot debesu polarizāciju kad bija apmācies, izmantojot tādus instrumentus kā saules kompass un saules kristālus. Saules kompass bija viens no uzticamākajiem vikingu instrumentiem, tas vienmēr rādīja pareizo virzienu. Saules kompass sevī ietver vertikālu rādītāju uz horizontālas virsmas uz kuras rādītāja ēna tiek zīmēta visu cauru dienu. Norvēģiem bija vēl kāda interesanta metode, tie izmantoja jūras putnu palīdzību, proti, ja putna knābis bija tukšs, tad tas dodas jūrā medīt, bet ja knābis pilns, tad tas noteikti dodas uz krastu. Viens no pirmajiem Norvēģu kuģotājiem savā ceļojumā uz Īslandi izmantoja kraukļus, viņš tos turēja badā uz kuģa, un kad juta ka tuvumā ir zeme, viņš tos atbrīvoja un sekoja tiem. 

Senie grieķi pielietoja citas metodes kā orientēties savā teritorijā. Grieķiem kuģošana bija sevišķi nepieciešama dažādiem tirdzniecības ceļiem. Viena no metodēm ko grieķi izmantoja bija braukšana gar krastu, tādā veidā tie spēja pārvietoties no salas uz salu. Tie mēdza izmantot arī debesis, skatoties mākoņos kas veidojas virs zemes, vai arī izmantojot dažādus aromātus kas jūtami jūrā.

Ko darīja ja krasts nebija tuvumā? Feniķieši izmantoja debesis, saule virs vidusjūras bija redzama teju vienmēr un tā labi palīdzēja noteikt virzienu. Debespuses ko mēs šodien zinām kā austrumi un rietumi, Feniķieši tos dēvēja Asu (saullēkts) un Ereb (saulriets), šie nosaukumi joprojām redzami vārdos Āzija un Eiropa. Naktīs Feniķieši izmantoja zvaigznes. 

Viena no vissenākajām lietām kas palīdzēja kuģotājiem orientēties jūrā bija dažādas kartes. Ap 13. g.s. kartes ar dažādiem mērogiem jau bija pieejamas un tika izmantotas. Taču pats ievērojamākais jauninājums navigācijai jūrā bija kompass. Pirmais minētais kompass rietumu kultūrā, ir no 1187. gada, kurā tiek skaidrots, kā jūrnieki izmanto magnētisku adatu kas rāda ziemeļus pat tad, ja ir neskaidri laikapstākļi. Par spīti kompasa lietderībai, tas netika ieviests tik drīz plašai lietošanai, jo daudziem bija uzskats, ka tas darbojas pateicoties melnajai maģijai. 

Ap 16.g.s. navigācijas instrumentu attīstība bija sevišķi strauja, radās nepieciešamībā pēc precīzākiem un uzticamākiem instrumentiem, lai spētu veikt maršrutus pāri okeāniem. Lai jūrā noteiktu laiku, 16. g.s. kuģotāji izmantoja smilšu pulksteņus, nereti vairākus reizē, lai garantētu precizitāti. Jūrā dienu dalīja sešās četru stundu maiņās. Šos pulksteņus izmantoja kopā ar baļķi un virvi uz kuras uzsieti mezgli konkrētos intervālos. Izmantojot šādu tehniku, spēja noteikta kuģa ātrumu. Ap šo laiku, kompass tika daudz vairāk pielietots, taču tas tika glabāts speciālā kastītē lai neizraisītu liekas problēmas, kā jau iepriekš minēts, tas nereti tika saistīts ar melno maģiju, tāpēc kapteiņi to mēdza sargāt. Tika izmantots naturāli magnētisks rūdas gabals, lai kompasu varētu no jauna magnetizēt. 

Tuvāk mūsdienām, izplatītākās navigācijas metodes bija kartes, radio, un kompass. Izmantoja svina līnijas un ehalotus dziļuma noteikšanai, jūrniekiem bija laba pieredze, tāpēc tie spēja noteikt konkrētas lietas pateicoties savām zināšanām. Izmantoja dažādus radarus, kuri signālu saņēma ikreiz kad satelīts pārlidoja. Mūsdienās GPS ir neatņemama navigācijas sastāvdaļa, taču jūrniekiem joprojām ir aktuālas klasiskās metodes, kas labi palīdz brīžos, kad tehnoloģija ir bezspēcīga.


Autortiesības © Kravu-parvadajumi.eu. Visas tiesības aizsargātas. Pārpublicēt saturu drīkst oblagiāti norādot atsauci – https://kravu-parvadajumi.eu/