Senais Zīda ceļš vēsturē kalpoja kā nozīmīga tirdzniecības artērija

Kopš seniem laikiem cilvēki ir tiekušies atklāt jaunas zemes, nodibināt sakarus ar šo zemju iedzīvotājiem un arī izveidot savstarpēji izdevīgu tirdzniecību.

Senais Zīda ceļš bija viens no šādiem tirdzniecības maršrutiem, kas ietvēra Eirāzijas sauszemes tirdzniecības ceļu tīklu virzienā no Senās Ķīnas līdz Levantei (ģeogrāfiskais reģions un tajā esošās valstis Vidusjūras austrumu krastā, kas aptuveni atbilst mūsdienu Tuvo Austrumu teritorijai).Tas ir vesels sauszemes un jūras ceļu tīkls, kura garums bija vairāk nekā 8000 km. Tirdzniecības ceļa sākums bija Ķīnā, un tas savienoja senatnes lielās impērijas – Ķīnu, Indiju, Persiju, Divupi, Ēģipti un Romas impēriju. Par „Zīda ceļu” to 1877. gadā pirmoreiz nosauca vācu ceļotājs un ģeogrāfs Ferdinands fon Rihthofens, un kopš tā laika arī šis tirdzniecības tīkls pazīstams zem šī vārda.

Par vienotu un stabilu tirdzniecības ceļu sistēmu Eirāzijā var sākt runāt gan krietni agrāk, jau kopš 1.gadu tūkstoša p.m.ē., kad izveidojās pirmā kontinentālā valsts –Ahemenīdu impērija. Tās robežas pletās no Indas upes līdz Nīlai un no Indijas okeāna līdz Kaspijas jūrai. Pa tolaik drošajiem tirdzniecības ceļiem aizvien vairāk pārvietojās ļaudis, tehnoloģijas, reliģijas un idejas, kas sekmēja arī kultūru mijiedarbību. Maķedonijas Aleksandra iekarojumi tikai paplašināja šo starptautisko tirdzniecību, iekļaujot tajā Seno Grieķiju. Pastāvīgu tirdzniecības ceļu tīkls pārklāja Eirāzijas centrālo daļu no Indijas līdz Vidusjūrai.

Tieši Zīda ceļa pirmsākumi meklējami2. gs. p.m.ē., kad interesi par tirdzniecību ar rietumu zemēm sāka izrādīt Senā Ķīna (kur tirdzniecība bija stingrā valsts kontrolē). Neilgi pirms tam Ķīna bija kļuvusi par vienotu impēriju ar vienotu ārpolitiku. Nomadu – sirotāju atvairīšanai ziemeļos tika uzcelts pirmais Lielais Ķīnas mūris, dienvidaustrumos attīstījās jūras tirdzniecība, bet uz rietumiem tālos ceļojumos devās ķīniešu diplomāti un tirgoņi. No Ķīnas pamatā eksportēja zīdu, porcelānu, rotaslietas, tēju, rīsus, bet uz Ķīnu veda zirgus, paklājus, kokvilnu, ziloņkaulu, zvērādas, pusdārgakmeņus. Pamazām notika arī tehnoloģiju apmaiņa starp Rietumiem un Austrumiem, kā rezultātā, visdrīzāk, Rietumos nonāca šaujampulveris, papīrs un citi Ķīnas tehnoloģiju sasniegumi.

Zīda ceļš nebija viens, konkrēts ceļš, tam pastāvēja vairāki atzari, ko noteica dažādi tirdzniecības virzieni plašajās zemēs.3. gadsimtā pastāvēja trīs stabili tirdzniecības virzieni no Ķīnas – Dienvidu, Vidusceļš un Jaunais jeb Ziemeļu ceļš. No Dienvidu atzara ķīniešu preces caur mūsdienu Afganistānu un seno Ahemenīdu ceļu cauri Divupei nonāca Tuvajos Austrumos, no kurienes tālāk pa Vidusjūru tika nogādātas līdz Romas impērijas provincēm, vēlāk – uz Bizantiju, arābu un Rietumeiropas valstīm. Vidus ceļš bija senākais un lielākais, kas savienoja Ķīnu ar Centrālāziju. Savukārt Ziemeļu atzars no Ķīnas caur Turfanas oāzi, starp Altaju un Tibetu, tālāk gar Tjanšana grēdu un Pamiru, cauri Fergānas ielejai un kazahu stepēm stiepās līdz Austrumeiropai.

Parasti tirgotāju karavānas neveica visu ceļu no Ķīnas līdz Vidusjūrai, bet tikai kādu tā posmu līdz nākošajai lielākajai tirdzniecības pilsētai, kur pārdeva preci vietējiem tirgotājiem, iepirkās un griezās atpakaļ, bet preces tālāk jau veda citi tirgotāji. Katrs ceļa posms bija savas, vietējās tirgotāju korporācijas ziņā, kura nodrošināja to ar speciāli izbūvētām naktsmītnēm karavānas dienas gājiena attālumā, akām, karavānu apsardzi u.c. infrastruktūras elementiem. 4. – 9. gs. lielākās tirgotāju korporācijas bija izspiedušas no tirgus individuālos tirgotājus un mazākos tirgotāju namus, un nu Zīda ceļu no Vidusjūras līdz Himalajiem kontrolēja divi lieli tirgotāju karteļi, bet Melnās jūras piekrastes pilsētas bija Venēcijas un Dženovas tirdzniecības namu kontrolē.

Maksimālo uzplaukumu Zīda ceļa tirdzniecība piedzīvoja Mongoļu impērijas laikā 13. – 14. gs., kad tirgotājiem tika piešķirtas plašas privilēģijas. Centrālāzijas tirgotāju nami ienāca Ķīnas zemēs, valsts vara nodrošināja tirdzniecības ceļu, pāreju, tiltu, karavānu namu un pasta staciju izbūvi un uzturēšanu kārtībā. Tolaik no Zelta ordas galvaspilsētas Sarajas līdz Juaņu impērijas galvaspilsētai Hanbalikai Ķīnā (netālu no mūsdienu Pekinas) karavānas pārgājiens ilga 270 – 275 dienas.

Problēmas Zīda ceļa izmantošanā sākās 15. gs. līdz ar Tamerlana karagājieniem, kad lokālie kari pārņēma visu Centrālāziju un paralizēja tirdzniecību. 16. – 17. gs. Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā tika atklāts jūras ceļš no Eiropas uz Āziju ap Āfriku, arī tirdzniecība lielā mērā pārcēlās uz jūras ceļiem, un sākās Zīda ceļa noriets. Tomēr pavisam sauszemes tirdzniecības maršruti Eirāzijā neiznīka, daudzviet tie turpināja spēlēt būtisku lomu.